Motoklubi Latvijā
Motoklubu sistēma ir objektīva nepieciešamība. Jebkurš motobraucējs ar savu rīcību un uzvedību veido attieksmi pret motobrālību kopumā. Pārsvarā cilvēkiem ir pilnīgi vienalga vai mēs braucam bez „krāsām”, vai ar „krāsām” un vienalga, ar kādām „krāsām”. Bet mums gan nav vienalga, ja dažu „atsaldēto” dēļ rodas nevajadzīgas problēmas visiem. Tāpēc ir vajadzīga sistēma, kas veido un uztur tradīcijas, nosaka un uztur iekšējos kārtības principus. Latvijā pamatprincipus motobraucēju vidū nosaka motoklubu Harta un visu motoklubu darbību koordinē Latvijas Motoklubu Asociācija.
Motoklubu izveides vēsture aizsākās ar Amerikas Motociklu asociāciju (AMA), kuru dibināja 1924. gadā kā motociklu ražotāju organizatorisku struktūru, lai veicinātu motociklu izmantošanu Amerikā. Viņi par motociklu “klubiem” apstiprināja braucēju grupas no viena rajona, kas brauca kopā. Daži valkāja vienotus tērpus ar izšūtu motociklu kluba nosaukumu uz kreklu un jaku mugurām. Pasākumos AMA piešķīra balvas par labākajiem tērpiem un tā aizsākās motociklu klubu uzšuves.
Klubu kustība sašķēlās, kad pēc dažiem konfliktiem AMA savā žurnālā ievietoja rakstu, kurā tika apgalvots, ka “99% no visiem biedriem ir krietni pilsoņi un tikai 1% “stāv ārpus likuma”. Ar to brīdi aizsākās 1% klubi, kuri apzināti pretnostatīja sevi oficiālajām AMA struktūrām un sagrieza savas emblēmas trijās daļās – divi pusloki (augšā un apakšā ar kluba nosaukumu un kluba izcelsmes vietu) un emblēmu vidū. Laikā, kad šie klubi nereti konfliktēja ar likumu, drošības struktūras centās iefiltrēt savus pārstāvjus šajos klubos. Savukārt klubi izstrādāja stingrus atlases un pārbaudes kritērijus.
Motoklubu „krāsas” ir sākotnējā informācija par attiecīgo klubu un tā statusu. „Vecās skolas” pārstāvji klubu „krāsas” iedala trīsdaļīgās (sākotnēji tie bija 1% klubi - Mc), divdaļīgās (daļēji organizēti klubi - Mcc) un viendaļīgās (emblēma, kura apvieno interesentus – entuziastus, Rc, MF),
Pašlaik ne tikai Eiropā, bet arī ASV trīsdaļīga emblēma vairs neliecina par kluba apzinātu pretnostatījumu vispārpieņemtajām normām, taču ir saglabājušās stingras tradīcijas attiecībā uz uzņemšanas prasībām, iekšējo struktūru un disciplīnu.
Motoklubi Latvijā sāka veidoties 90-to gadu otrajā pusē. Pirmais 1996.gadā izveidojās „Vēja Brāļu Ordenis”, tad 1998.g. tika reģistrēti „Hermejs” un „Free Hawks”. Paralēli veidojās daudzi mazāki motoklubi dažādās Latvijas pilsētās.
2004.gadā, strauji pieaugot motoklubu skaitam, tika nodibināta Latvijas Motoklubu Asociācija.
Latvijas motoklubu tradīcijas ir veidojušās autonomi un izpratne par daudziem jautājumiem ir atšķirīga, ne tikai no citu valstu tradīcijām, bet ir atšķirīga arī starp dažādiem Latvijas klubiem. Tieši tāpēc ir nepieciešams pašiem veidot vienotu viedokli, kas būtu atbilstošs mūsu situācijai, taču nebūtu pretrunā arī ar starptautiskajām tradīcijām.
Arvien biežāk mēs braucam uz citām valstīm. Tāpēc mums ir vismaz jāzina pamatprincipi un tradīcijas, kas, ko nozīmē, ko var un nevar jautāt, kas, par ko atbild utt., u.tml. Īsu ieskatu var gūt www.mca.lv sadaļā Mc USA.
Motoklubi Latvijā ir strukturēti nedaudz atšķirīgi. Atšķirīga ir arī klubu „krāsu” sistēma. Piemēram „tradicionāli”, kā jau minēts iepriekš, Mc „krāsas ir trīsdaļīgas, taču Latvijā daudzi Mc lieto viendaļīgas vai divdaļīgas emblēmas (VBO, Dzelzs Ērglis, Iron Heart, Bucefals u.c.).
Tabulā ir „klasificēti” motoklubu veidi pēc to galvenajām pazīmēm – Mc, Mcc, MK, Rc, MF u.c. - tādā veidā, kā mēs to izprotam šeit un tagad Latvijā. Neviens no klubu veidiem nav ne labāks, ne arī sliktāks par citiem un katru no tiem raksturo zināmas pazīmes.
